Ivars Ījabs: ‘Jānim Čakstem 150′

Latvijas Universitātes bibliotēkas retumu fondā ir atrodama kāda grāmata. Tās autors ir vācbaltu demokrāts Pauls Šīmanis, un tā ir viņa doktora disertācija jurisprudencē par emisijas banku tiesisko stāvokli kara laikā, aizstāvēta 1902. gadā Vācijā, Greifsvaldē. Taču šajā mūsu bibliotēkā saglabātajā eksemplārā piesaista kas cits. Šajā eksemplārā ir ierakstīts autora veltījums “valsts prezidentam Jānim Čakstem”, 1924. gadā. Šis ieraksts rosina pārdomas. Šīmanis bija vācbaltietis, kurš līdz ar saviem tautasbrāļiem smagi pārdzīvoja divdesmito gadu sākuma agrārreformu, kuras veidošanā Jānis Čakste iesaistījās kā Satversmes sapulces priekšsēdētājs, un kuru viņš aizstāvēja vēl pirms Pirmā pasaules kara. Turklāt vēl agrāk Čakste bija atklāti konfliktējis ar daudziem vācbaltiem – Šīmaņa draugiem un domubiedriem, kā barons fon Rops un citi. Un tomēr Šīmanis uzskata par iespējamu dāvināt valsts prezidentam tomēr šo salīdzinoši intīmo dāvanu – disertācija kā nekā ir sarakstīta vairāk nekā 20 gadus agrāk. Ko šis fakts liecina par Jāni Čaksti un viņa vietu Latvijas politikā?

Mana tēze šodienas svinību kontekstā teic, ka jautājums par mūsu pirmā prezidenta lomu Latvijas politikā ir jautājums par politisko autoritāti. Čakste bija cilvēks ar milzīgu autoritāti, kuram šī autoritāte ļāva realizēt savus mērķus, šķērsojot dažādu politisko platformu robežas. Galu galā, viņa otrais prezidentūras termiņš, kurš kļuva iespējams tikai pateicoties sociāldemokrātu atbalstam, liecina ne jau tikai par vēlmi liegt šajā amatā nonākt Kārlim Ulmanim. Tas bija arī Čakstes politiskais profils un reputācija, kuri ļāva viņam šo amatu ieņemt.

Šodien, kad Latvijā no jauna ir aktuāls jautājums par varas autoritāti, Jāņa Čakstes mantojums pamatoti kalpo par iemeslu pārdomām un diskusijām. Kā veidojās Čakstes autoritāte? Kādi faktori bija tās pamatā? Un: ar ko Čakste varētu būt nozīmīgs šodienas Latvijas nākotnei?

• Vispirms, Čakstes rīcību vadīja atbildība. Vācu sociologs Makss Vēbers savā pazīstamajā darbā “Politika kā profesija” runā par divu veidu ētiku, kura mēdz vadīt politiķus viņu darbā: uzskatu jeb principu ētika un atbildības ētika. Pirmās vadītu politiku raksturo uzticība kādai mācībai – vienalga, kristīgai, sociālistiskai, nacionālai, neoliberālai vai citai. Atbildības ētika turpretī vairāk domā par konkrētās rīcības sekām konkrētā situācijā. Katra profesionāla politiķa darbā abas šīs ētikas tā vai citādi savienojas un mijiedarbojas, jautājums ir tikai par samēru. Čakste visdrīzāk bija atbildības ētiķis. Protams, ka viņu vadīja arī noteikti uzskati. Viņš bija liberālas tautsaimniecības, Latvijas kā nacionālas, tiesiskas un demokrātiskas valsts piekritējs. Taču viņu kā politiķi vairāk vadīja nevis teorija, bet gan spēja uzņemties atbildību par savu rīcību. Kad 1917. gadā tika nodibināta Latviešu pagaidu nacionālā padome, Čakste savā runā uzsvēra tieši lielo atbildību, kas gulstas uz šāda pasākuma īstenotājiem.
• Otrkārt, kā jau atbildības ētiķis, Čakste prata strādāt ilgtermiņā: viņa garais politiskais mūžs tam ir apliecinājums. Viņš bija kvalificēts un zinošs: viņš bija jurists, Pirmās valsts domes deputāts, pārzināja arī starptautiskās tiesības, personiski pazina daudz ārzemju politiķu, nemaz nerunājot par vietējiem. Vienā vārdā: viņš “zināja drēbi”. Viņš neiedomājās, ka politikā pietiek ar degošām acīm un karstu vēlēšanos visu izmainīt. Par to, ka kompetences temats viņam pašam ir būtisks, liecina dažu viņa akadēmisko lekciju nosaukumi: “Lietpratība, viņas nozīme un svars valsts un zinātniskajā dzīvē”, kuru Čakste lasa 1924. gadā, kad mūsu Alma Mater viņam piešķir goda doktora grādu, un “Kompetences jautājums demokrātijā”, kuru Čakste lasa 1926. gadā akadēmiskajā biedrībā “Austrums”. Šie teksti, cik man zināms, nav saglabājušies – un tas ir patiesi žēl.
• Treškārt, Čakstes autoritāte ļoti lielā mērā sakņojās viņa darbā ar pilsonisko sabiedrību, ar pilsoņu pašorganizāciju. Tas aizsākas jau 19. gadsimta beigās, kad Čakste piedalās dziesmusvētku kustības organizēšanā un Jelgavas latviešu biedrības darbā, viņš izdod arī laikrakstu “Tēvija”. Gadsimta pirmās dekādes laikā viņš aktīvi balsta kooperācijas kustību, krājaizdevu kases u.tml. Apogeju šās viņa aktivitātes, protams, sasniedz bēgļu pašpalīdzības organizācijās Pirmā pasaules kara laikā, kad viņš kopā ar Vili Olavu dibina bēgļu apgādāšanas centrālkomiteju, kura faktiski pāraug politiskā organizācijā. Šīs Čakstes aktivitātes nekādā gadījumā nedrīkst novērtēt kā kaut ko nesaistītu ar viņa vēlāko politisko darbību. Pat tādas šķietami triviālas lietas, kā biškopības biedrības, ir ievērības vērtas kā cilvēku pašorganizācijas formas. Tieši tur cilvēki mācās kopīgi risināt problēmas, veidot un realizēt nākotnes plānus – un tieši tas ir nepieciešams demokrātijai. Čakstes pieredze apliecina veco patiesību, ka demokrātiski dzīvot var tikai tā tauta, kura prot pašorganizēties savu visdažādāko mērķu sasniegšanai. Turpretī ļaudis, kuri to nespēj, ir nolemti despotiskai, korumpētai un patvaļīgai varai – neatkarīgi no tā, vai šo varu īsteno viena partija, vairākas vai kāds atsevišķs diktators. Arī formāli demokrātiskas iekārtas apstākļos ļaudis var dzīvot nedemokrātiski.

Dāmas un kungi! Šogad it visur tiek svinētas 20 gadu jubilejas svinības notikumam, kurš, lai dod Dievs, ir un paliks lielākais pasaulsvēsturiskais notikums mūsu mūžā – proti, Berlīnes mūra krišanai un sekojošajam PSRS sabrukumam. Vēl dažus gadus iepriekš neviens neticēja, ka ir iespējams atjaunot neatkarīgu, demokrātisku Latviju. Līdzīgi tas bija arī pirms 90 gadiem, kad Krievijas un Vācijas revolūciju rezultātā šāda iespēja pavērās – un atradās ļaudis, kas to prasmīgi izmantoja. Taču demokrātiskās valsts tālākā pastāvēšana nav atkarīga vienīgi no konstitucionālās iekārtas, bet arī no pilsoņu uzticības demokrātisko institūciju autoritātei. Valsts pirmais demokrāts Jānis Čakste nomira 1927. gada 14. martā. Taču jau pēc 7 gadiem Latvija bija kļuvusi par “demokrātiju bez demokrātiem”. Čakstes pēctecis prezidenta amatā tikai pagriezās gultā uz otriem sāniem, kad 15. maija naktī pie viņa atnāca jaunizceptais diktators. Cilvēkiem bija apnicis pārvaldīt pašiem sevi. Tas daudziem ir apnicis arī šodien. Taču tiem, kuriem tas vēl nav apnicis, Jāņa Čakstes figūra joprojām būs nozīmīga – kā izcils paraugs īsteni demokrātiskai autoritātei, kuru mums latviešiem nekad nav bijis pārlieku daudz.

Ivars Ijabs, LU Politikas nodaļas docents
Referāts lasīts 2009.gada 14.septembrī, Jāņa Čakstes 150. gadadienā