FORUMS

Ceļš uz 4. maiju

Demokrātijas attīstība Latvijā un Igaunijā – salīdzinājums

Piektdien, 2010. gada 14. maijā plkst. 14.00

Cēsu bērnu un jauniešu interešu centrā, Bērzaines ielā 5

Eiropas Parlamenta Informācijas birojs rīko forumu par ceļu uz demokrātijas atjaunošanu Latvijā. Foruma mērķis ir aicināt sabiedrību piedalīties pārrunās par 4.maija divdesmitgadi, kā arī par demokrātijas attīstību Eiropas kontekstā. Aicinām visus piedalīties!

Diskusijas jautājumi:

• Vai Latvijas ceļš uz demokrātijas atjaunošanu ir nozīmīgs Eiropas skatījumā? Kā Cēsu iedzīvotāji un Eiropas Parlamenta deputāti veicināja šo procesu?
• Kā Latvijas demokrātija attīstījusies pēdējos 20 gados salīdzinājumā ar attīstību Igaunijā? Akcents uz politekonomiskajiem procesiem un politisko partiju lomu valsts vadīšanā.
• Kā Latvija un Igaunija iesaistījusies ES procesos, ieskaitot politekonomiskajos jautājumos:
• Ko dara mūsu Eiropas Parlamenta deputāti?
• Kādēļ Latvija ir valsts ar zemāko vienlīdzības koeficientu ES?
• Kādēļ Latvijas politiskajām partijām ir zemākā uzticība Eiropā?
• Vai Igaunijas privatizācijas un ekonomikas attīstības procesi bijuši veiksmīgāki, nekā Latvijā?

13.30 Kafijas galds

14.00 Ievadvārdi: Māris Graudiņš, EP Informācijas biroja vadītājs
Muzikāls ievads: Ingus Ulmanis

• “Ceļš uz 4.maiju” – prof. Inese VAIDERE, Eiropas Parlamenta deputāte (Pilsoniskā Savienība, Vienotība, ETP)
• “Cēsnieku ieguldījums demokrātijas atjaunošanā” – LTF Cēsu rajona nodaļas izpilddirektors, aktīvs cēsnieks Ivars Prauliņš; bijušais AP deputāts un “Atmodas” redaktora vietnieks Jānis Krūmiņš

15.15 “Demokrātijas attīstība Latvijā un Igaunijā - salīdzinājums”

• Juris Putriņš, Jāņa Čakstes biedrības priekšsēdētājs
• Veiko Spolītis, RSU politologs
• Ingus Ulmanis, komponists, kultūras darbinieks
• Jānis Krūmiņš, bij. AP deputāts, “Atmodas” red. vietnieks

Moderators: Māris Graudiņš, EP Informācijas biroja vadītājs

17.00 Kafijas galds

Lūdzam par savu dalību informēt pa e-pastu: epriga@europarl.europa.eu

Diskusijas koordināciju atbalsta Jāņa Čakstes Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrība

Jāņa Čakstes demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrība kopā ar Satversmei.LV iniciatīvas grupu šā gada 26.janvārī plkst. 18.00 Latvijas Universitātē, Raiņa 19. 101. auditorijā „Open” rīko Latvijas Republikas De iure dienai veltītu atklāto sanāksmi-sarunu, kuru ievadīs assoc. profesora Valda Blūzmas lekcija „Latvijas Republikas konstitucionālo tiesību attīstības vēsturiskie un mūsdienu aspekti”.

Kopā ar lektoru meklēsim atbildes uz šādiem jautājumiem:

1. Kālab vairākkārtīgie mēģinājumi mainīt Latvijas Republikas Satversmi līdz šim bijuši neveiksmīgi?
2. Vai pastāv nepieciešamība mainīt (papildināt) Satversmi?
3. Kāpēc būtu jāmaina satversme? Varbūt jāievēro pašreizējā?
4. Kā satversmes pārkāpumi, vai 100 % ievērošana iespaido nācijas virzību uz taisnību?

Pēdējo mēnešu laikā publiski izskanējuši divi gadījumi, kad partijas bez diskusijām no savām rindām izslēdz biedrus, turklāt pašiem biedriem šī lēmuma pieņemšanas brīdī nemaz neesot klāt. Augustā no Tautas saskaņas partijas tika izslēgtas divas Jūrmalas nodaļas deputātes, savukārt pirms divām nedēļām Tautas partija (TP) izslēdza vienu no saviem pieredzējušākajiem biedriem — Dzintaru Ābiķi. Partiju līderiem var būt savi argumenti, kāpēc biedri izslēgti, taču būtu svarīgi par tiem paziņot ne vien tiem, kurus izslēdz, bet arī pārējiem partijas biedriem, lai arī viņiem būtu skaidrs, kāpēc partijas vadība ir nonākusi līdz šādam lēmumam. Pretējā gadījumā biedri šādu rīcību var uztvert kā brīdinājumu, ka visi, kas kritiski izteiksies par partijas līderi vai partijas rīcību noteiktos jautājumos, šajā partijā vairs nebūs vēlami. Līdzšinējā partiju rīcība minētajos un tiem līdzīgajos gadījumos ir radījusi iespaidu, ka izpratne par varas avotu partijās ir sagriezusies ačgārni — partiju līderi un atsevišķi dibinātāji sevi uztver kā partijas īpašniekus, kuriem partijā pieder vairākums „kapitāldaļu”, un tām proporcionāli — arī balsu skaits partijas lēmumos.

Minētie novērojumi par partiju faktisko iekšējo nedemokrātiskumu Sabiedrībai par atklātību Delna radušies pētījuma Cik demokrātiskas ir Latvijas politiskās partijas? Vēlēšanu sarakstu veidošana pirms 2009.gada pašvaldību vēlēšanām laikā.

Ierindas biedru balsošanas mašīna

Attiecībā uz partiju dzīvi ir virkne apzīmējumu, kas ērti iegūluši politiskajā diskursā, taču tikai retais pievērš uzmanību tam, kādu vēstījumu tie satur. Piemēram, kurš gan nezina, ka ar apzīmējumu “partijas ierindas biedrs” ironizējot tiek saprasta ļoti konkrēta persona — TP dibinātājs un spilgtākais līderis Andris Šķēle, kura dominējošo ietekmi partijas darbībā un lēmumu pieņemšanā neviens īpaši neapšauba. Vēl varētu minēt arī virkni citu epitetu, piemēram, partijas kā “balsošanas mašīnas”, “partijas disciplīna”. Šie apzīmējumi kliedzoši signalizē par nopietnām iekšējās demokrātijas problēmām partijās, taču vienlaikus ne paši partiju biedri, ne arī līderi nav gatavi par tām runāt atklāti un nav gatavi veikt principiālas izmaiņas partiju iekšējās demokrātijas uzlabošanā. Tiesa, lielo partiju biedri iekšējās demokrātijas problēmas visai labi apzinās.

Minēto visai precīzi ilustrēja TP ārkārtas kongresa uzrunas pēc tam, kad atkāpties nācās pēdējai Aigara Kalvīša valdībai. Kongresā virkne biedru vairāk vai mazāk tieši, norādīja, ka partijai būtu jākļūst iekšēji demokrātiskākai, savukārt līderi kušināja, lai nepārvērš kongresu par sevis šaustīšanu un viss turpinās pa vecam. Šajā ziņā brīžiem rodas sajūta, ka partijas uzvedas kā tāda vecmāmiņa, kas staigā apkārt un meklē brilles, kuras patiesībā viņai ir uz degungala.

Latvijā ir viszemākā līdzdalība politiskajās partijās Eiropā un visaugstākā neuzticēšanās tām. Eirobarometra dati liecina, ka Latvijā neuzticēšanās līmenis politiskajām partijām ir augstākais Eiropas Savienības (ES) valstu vidū. 2008.gada rudenī 91% iedzīvotāju neuzticējās politiskajām partijām, un šis neuzticēšanās līmenis jau vairākus gadus saglabājas vienmērīgi augsts. Piemēram, 2007. gadā partijām neuzticējās 88% iedzīvotāju. Tuvākā Latvijas sekotāja šai ziņā ir Polija, kur politiskajām partijām neuzticas 89% iedzīvotāju. Salīdzinoši vairāk partijām uzticas Dānijas (54%) un Nīderlandes (51%) iedzīvotāji, taču ES 27 valstu vidū uzticības līmenis politiskajām partijām svārstās ap 20%[1]. Neuzticēšanās politiskajām partijām iet roku rokā ar zemu līdzdalību — pēc dažādiem datiem, līdzdalība politiskajās partijās Latvijā svārstās no 1,5% līdz aptuveni 0,9% iedzīvotāju, kamēr vidējais rādītājs Eiropā ir 5%[2].

Varētu teikt, ka partiju iekšējai demokrātijai ir ļoti būtiska nozīme gan no procesa, gan rezultāta viedokļa. No procesa viedokļa svarīgi, lai partiju biedri varētu līdzdarboties partijas dzīvē un „audzēt” kompetenci, uzkrāt politisko pieredzi un diskusijās vienoties par kopīgu nostāju. Savukārt no rezultāta viedokļa iekšējā demokrātija palīdz partijām precīzāk identificēt galvenās elektorāta intereses, tādējādi stiprinot savu pārstāvniecību, kā arī izraudzīties vēlētāju gribai visatbilstošākos kandidātus gan vēlēšanās, gan izvirzot kandidātus citos publiskos amatos.

Neapšaubāmi, politiskās partijas ir viens no ārkārtīgi būtiskiem demokrātijas balstiem, tādēļ tas, cik veiksmīgi partijas pilda tām atvēlēto lomu demokrātijā, lielā mērā arī ietekmē demokrātijas kvalitāti, bet partiju iekšējie darbības principi atklāj partijas darbības principus publiskajā politikā. Partijām būtu jānovērtē tā pievienotā vērtība, ko ilgtermiņā var nodrošināt demokrātiskas procedūras un plaša biedru iesaiste partijas darbā. Pretējā gadījumā var nonākt līdz situācijai, kad partijas biedru soliņš ir kļuvis draudīgi īss un tā zaudē ne vien savu politisko ietekmi, bet arī biedru un vēlētāju atbalstu.

Vēlēšanu sarakstu veidošana — neformāla

Biedru iespējas ietekmēt partijas darbību vislabāk var novērtēt brīdī, kad partijas izraugās savus līderus, definē partijas pozīciju un programmu, kā arī izraugās partijas kandidātus vēlēšanām. Pirms 2009.gada pašvaldību vēlēšanām Delna uzsāka pētījumu, kurā pievērsās tam, kā partija veido pašvaldību vēlēšanu sarakstus Rīgā un Jūrmalā. Tika veiktas aptuveni 30 intervijas ar partiju biedriem gan partiju centrālajās institūcijās, gan minēto pilsētu vietējās nodaļās. Partiju biedriem tika jautāts par to, pēc kādiem principiem partijas veido savus sarakstus, kāda ir procedūra, kādus kritērijus piemēro kandidātiem. Kopējais secinājums pētījumā — pašreizējā partiju uzbūve un darbības principi nav motivējoši plašākai sabiedrībai aktīvi līdzdarboties politiskajās partijās necaurskatāmās lēmumu pieņemšanas, partiju vājās institucionālās uzbūves un arī zemās biedru iesaistes dēļ.

Kopumā vairums partiju atgādina neformālas interešu grupas, jo tās ir ļoti vāji institucionalizētas gan partijas darbības organizēšanā, gan arī lēmumu pieņemšanā. Kopumā partijās vēlēšanu sarakstu veidošana ir neformāla un necaurskatāma. Arī partiju statūti šajā ziņā nevieš īpaši lielu skaidrību, lai arī Politisko partiju likums nosaka, ka statūtos šāda kārtība būtu jāparedz. Turklāt sarakstu veidošanā partijās ir iesaistīts visai šaurs personu loks. Piemēram, Jūrmalā vairumam partiju nav savu pastāvīgu biroju, kur satikties biedriem vai arī vēlētājiem. Arī turīgākās partijas tiekas kafejnīcās vai kāda biedra darba vietā, un, ja vēlēšanu sarakstu veido neformāli, kāds no biedriem varētu arī palaist garām šo procesu.

Pašvaldību vēlēšanās visai plašas pilnvaras saraksta veidošanā ir piešķirtas vietējām nodaļām, lēmumu pieņemšana ir decentralizēta, taču tas dažkārt ir nepietiekami, lai procesu varētu nosaukt par demokrātisku. Piemēram, Jaunā laika (JL) Jūrmalas nodaļā saraksts tika izveidots slēgtā nodaļas valdes sēdē, savukārt LPP/LC Rīgas nodaļas vadītājs pēc formālas apspriešanās nodaļas biedru kopsapulcē Rīgas vēlēšanu sarakstu izveidoja vienpersoniski. Savukārt Jūrmalas vēlēšanu sarakstu izveidoja LPP/LC centrālā valde Rīgā, kurai nodaļa bija iesūtījusi potenciālos kandidātus. Varētu saprast, ka nodaļa, kurā ir salīdzinoši mazāk biedru, neizstrādā sarežģītus mehānismus, taču pamatprincipiem un laika rāmim būtu jābūt iepriekš noteiktiem, lai biedriem būtu iespējas iesaistīties šajā procesā uz saprotamiem spēles noteikumiem.

Trūkst konkurences un līderu kritikas

Otrs nozīmīgs problēmu loks ir saistīts ar partiju biedru pasivitāti un kompetences trūkumu. Nav tā, ka biedri lauztos iekšā partiju birojos vai vietās, kur biedri satiekas, bet tur aiz aizslēgtām durvīm daži lemtu par partijas nodaļas sarakstu. Gan biedri, gan partiju līderi intervijās atzina, ka kopumā partijās starp biedriem nepastāv nekāda konkurence, lai iekļūtu partijas vēlēšanu sarakstā. Tieši pretēji — partiju vadībai ir jāpierunā partijā esošie kandidēt. Tā ir tipiska problēma Jūrmalā, kur partijām ir mazākas nodaļas, tomēr izrādās, ka arī Rīgā partijām, izņemot LPP/LC un TP, šī ir labi zināma problēma par spīti tam, ka vairumam partiju Rīgā ir koncentrējusies lielāka daļa biedru. Dažās partijās atklāti tika atzīts, ka vairāki biedri ir gatavi kļūt tikai par „statistiem”, lai partija varētu iesniegt pilnu kandidātu sarakstu. Konkurences trūkums partijās ļauj neizvirzīt biedriem nekādas īpašas prasības, un tas visai loģiski tālāk lielā mērā nosaka tālāku kompetences un profesionālisma trūkumu politikas veidošanas procesā. Tikai piecas no desmit pētījumā iekļautajām partijām Rīgā atzina, ka nodaļā ir vienojušās par vērtēšanas kritērijiem kandidātiem, starp kuriem tipiskākie ir kandidāta atpazīstamība, lojalitāte partijai un laba reputācija. Pārējos gadījumos šāda vērtēšana vai nu nenotiek vispār vai arī katrs vadās pēc saviem ieskatiem.

No intervijām ar partiju biedriem radās iespaids, ka partijās darbojas nerakstīts likums, ka partiju līderi netiek apspriesti. Ņemot vērā, ka līderi ir arī partijas kampaņas priekšvēlēšanu vēstījuma paudēji, kas lielā mērā ietekmē partijas izredzes vēlēšanās, partijas biedriem būtu jābūt iespējai izvērtēt, kurš varētu būt piemērotākais vēlēšanu saraksta līderis. Vēl labāk, protams, ja biedriem būtu iespēja piedalīties iepriekšējā balsošanā, tādējādi nominējot šo kandidātu. Taču atkal jāteic, ka biedri nav īpaši gatavi atklāti diskutēt par saraksta līderi, pat ja viņiem ir iespēja šādā procesā piedalīties. Piemēram, ir grūti iztēloties, ka kāds kritiskais biedrs LPP/LC būtu gatavs biedru kopsapulcē, kur par saraksta līderi tika izvirzīts Ainārs Šlesers, celties un atklāti paust savas bažas par viņa kandidatūru. Vai arī cita problēma — partijas biedri vienkārši nepaspēj izvērst plašāku diskusiju par to, kāpēc partijā izvirzīts konkrētais līderis. Tā tas bija JL gadījumā, kad Solvitu Āboltiņu Rīgas mēra kandidāta pozīcijā nomainīja Edgars Jaunups, kas izraisīja zināmu neapmierinātību arī biedru rindās. Novēlota sarakstu veidošana kopumā ir viena no izplatītām problēmām, kas faktiski atņem partijas biedriem tiesības aktīvi iesaistīties šajā procesā.

Minētās problēmas lielākā mērogā mēs varam novērot arī publiskajā politikā — necaurskatāma lēmumpieņemšana, kas dažkārt notiek kādās neformālās brokastīs vai mednieku namiņā, satiekoties ietekmīgākajiem spēlētājiem. Vienlaikus politiskā elite pakausī nejūt karstu sabiedrības elpu, kas prasīgi uzstātu uz politiskās atbildības un atklātības nepieciešamību un izmantotu savus ietekmes instrumentus, tajā skaitā arī vēlēšanas, lai sapurinātu tos, kuri par sabiedrības interesēm ir aizmirsuši vai laika gaitā nomaldījušies no šī ceļa. Tādēļ lielas pārmaiņas partiju demokrātijā un sabiedrības attieksmē pret tām nevarēsim sagaidīt, kamēr vien politisko organizāciju biedri neapzināsies savu lomu un atbildību būt demokrātisko principu sargiem partijā. Ja sargi gulēs letarģiskā miegā, laupītāji varēs nesteidzīgi un atklāti izvēlēties dārglietas, kas viņiem šķiet visvērtīgākās, un klusi nozust aiz horizonta.

Līga Stafecka, politikas analītiķe, Sabiedrība par atklātību Delna

Pārpublicēts no Politika.lv

___________________

[1] Eurobarometer 70, 2008.gada rudens. Nacionālais ziņojums par Latviju. 56. lpp. http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb70/eb70_en.htm

[2] Mair P., Biezen I. Party Membership in Twenty European Democracies, 1980 – 2000. Party Politics, Vol.7. No.1. 2001.,  p.9.

Mana tēze šodienas svinību kontekstā teic, ka jautājums par mūsu pirmā prezidenta lomu Latvijas politikā ir jautājums par politisko autoritāti. Čakste bija cilvēks ar milzīgu autoritāti, kuram šī autoritāte ļāva realizēt savus mērķus, šķērsojot dažādu politisko platformu robežas. Galu galā, viņa otrais prezidentūras termiņš, kurš kļuva iespējams tikai pateicoties sociāldemokrātu atbalstam, liecina ne jau tikai par vēlmi liegt šajā amatā nonākt Kārlim Ulmanim. Tas bija arī Čakstes politiskais profils un reputācija, kuri ļāva viņam šo amatu ieņemt.

Šodien, kad Latvijā no jauna ir aktuāls jautājums par varas autoritāti, Jāņa Čakstes mantojums pamatoti kalpo par iemeslu pārdomām un diskusijām. Kā veidojās Čakstes autoritāte? Kādi faktori bija tās pamatā? Un: ar ko Čakste varētu būt nozīmīgs šodienas Latvijas nākotnei?

• Vispirms, Čakstes rīcību vadīja atbildība. Vācu sociologs Makss Vēbers savā pazīstamajā darbā “Politika kā profesija” runā par divu veidu ētiku, kura mēdz vadīt politiķus viņu darbā: uzskatu jeb principu ētika un atbildības ētika. Pirmās vadītu politiku raksturo uzticība kādai mācībai – vienalga, kristīgai, sociālistiskai, nacionālai, neoliberālai vai citai. Atbildības ētika turpretī vairāk domā par konkrētās rīcības sekām konkrētā situācijā. Katra profesionāla politiķa darbā abas šīs ētikas tā vai citādi savienojas un mijiedarbojas, jautājums ir tikai par samēru. Čakste visdrīzāk bija atbildības ētiķis. Protams, ka viņu vadīja arī noteikti uzskati. Viņš bija liberālas tautsaimniecības, Latvijas kā nacionālas, tiesiskas un demokrātiskas valsts piekritējs. Taču viņu kā politiķi vairāk vadīja nevis teorija, bet gan spēja uzņemties atbildību par savu rīcību. Kad 1917. gadā tika nodibināta Latviešu pagaidu nacionālā padome, Čakste savā runā uzsvēra tieši lielo atbildību, kas gulstas uz šāda pasākuma īstenotājiem.
• Otrkārt, kā jau atbildības ētiķis, Čakste prata strādāt ilgtermiņā: viņa garais politiskais mūžs tam ir apliecinājums. Viņš bija kvalificēts un zinošs: viņš bija jurists, Pirmās valsts domes deputāts, pārzināja arī starptautiskās tiesības, personiski pazina daudz ārzemju politiķu, nemaz nerunājot par vietējiem. Vienā vārdā: viņš “zināja drēbi”. Viņš neiedomājās, ka politikā pietiek ar degošām acīm un karstu vēlēšanos visu izmainīt. Par to, ka kompetences temats viņam pašam ir būtisks, liecina dažu viņa akadēmisko lekciju nosaukumi: “Lietpratība, viņas nozīme un svars valsts un zinātniskajā dzīvē”, kuru Čakste lasa 1924. gadā, kad mūsu Alma Mater viņam piešķir goda doktora grādu, un “Kompetences jautājums demokrātijā”, kuru Čakste lasa 1926. gadā akadēmiskajā biedrībā “Austrums”. Šie teksti, cik man zināms, nav saglabājušies – un tas ir patiesi žēl.
• Treškārt, Čakstes autoritāte ļoti lielā mērā sakņojās viņa darbā ar pilsonisko sabiedrību, ar pilsoņu pašorganizāciju. Tas aizsākas jau 19. gadsimta beigās, kad Čakste piedalās dziesmusvētku kustības organizēšanā un Jelgavas latviešu biedrības darbā, viņš izdod arī laikrakstu “Tēvija”. Gadsimta pirmās dekādes laikā viņš aktīvi balsta kooperācijas kustību, krājaizdevu kases u.tml. Apogeju šās viņa aktivitātes, protams, sasniedz bēgļu pašpalīdzības organizācijās Pirmā pasaules kara laikā, kad viņš kopā ar Vili Olavu dibina bēgļu apgādāšanas centrālkomiteju, kura faktiski pāraug politiskā organizācijā. Šīs Čakstes aktivitātes nekādā gadījumā nedrīkst novērtēt kā kaut ko nesaistītu ar viņa vēlāko politisko darbību. Pat tādas šķietami triviālas lietas, kā biškopības biedrības, ir ievērības vērtas kā cilvēku pašorganizācijas formas. Tieši tur cilvēki mācās kopīgi risināt problēmas, veidot un realizēt nākotnes plānus – un tieši tas ir nepieciešams demokrātijai. Čakstes pieredze apliecina veco patiesību, ka demokrātiski dzīvot var tikai tā tauta, kura prot pašorganizēties savu visdažādāko mērķu sasniegšanai. Turpretī ļaudis, kuri to nespēj, ir nolemti despotiskai, korumpētai un patvaļīgai varai – neatkarīgi no tā, vai šo varu īsteno viena partija, vairākas vai kāds atsevišķs diktators. Arī formāli demokrātiskas iekārtas apstākļos ļaudis var dzīvot nedemokrātiski.

Dāmas un kungi! Šogad it visur tiek svinētas 20 gadu jubilejas svinības notikumam, kurš, lai dod Dievs, ir un paliks lielākais pasaulsvēsturiskais notikums mūsu mūžā – proti, Berlīnes mūra krišanai un sekojošajam PSRS sabrukumam. Vēl dažus gadus iepriekš neviens neticēja, ka ir iespējams atjaunot neatkarīgu, demokrātisku Latviju. Līdzīgi tas bija arī pirms 90 gadiem, kad Krievijas un Vācijas revolūciju rezultātā šāda iespēja pavērās – un atradās ļaudis, kas to prasmīgi izmantoja. Taču demokrātiskās valsts tālākā pastāvēšana nav atkarīga vienīgi no konstitucionālās iekārtas, bet arī no pilsoņu uzticības demokrātisko institūciju autoritātei. Valsts pirmais demokrāts Jānis Čakste nomira 1927. gada 14. martā. Taču jau pēc 7 gadiem Latvija bija kļuvusi par “demokrātiju bez demokrātiem”. Čakstes pēctecis prezidenta amatā tikai pagriezās gultā uz otriem sāniem, kad 15. maija naktī pie viņa atnāca jaunizceptais diktators. Cilvēkiem bija apnicis pārvaldīt pašiem sevi. Tas daudziem ir apnicis arī šodien. Taču tiem, kuriem tas vēl nav apnicis, Jāņa Čakstes figūra joprojām būs nozīmīga – kā izcils paraugs īsteni demokrātiskai autoritātei, kuru mums latviešiem nekad nav bijis pārlieku daudz.

Ivars Ijabs, LU Politikas nodaļas docents
Referāts lasīts 2009.gada 14.septembrī, Jāņa Čakstes 150. gadadienā

Man, protams, nav ne mazākās jausmas par to. Taču, ja es mēģinātu iztulkot to, ko lasīju par savu vecvectēvu un kas ir veidojis manu bērnību, un kā tiku audzināta, domāju, ka viņš būtu domājis un rīkojies šādi:

1. Vējš pūš mums visiem vienādi. Jānis Čakste ne reizi nebūtu apsēdies un sūdzējies par vēju vai arī par to, ka tas pūš no nepareizās puses. Jānis Čakste raudzīja, lai buras tiktu uzliktas pareizi un izmantoja vēju, kā līdzekli, lai sasniegtu iecerēto galamērķi. Ar šo es vēlos Jums pateikt to, ka Jānis Čakste nekad neapstājās un nesūkstījās par to, cik viss ir slikti, bet viņš uzņēmās iniciatīvu, lai rastu vislabāko risinājumu jebkurā situācijā. Viņš pilnībā bija uzņēmies atbildību par sevi un citiem, un ar vislabākajiem nodomiem darīja visu, lai, nesavtīgu mērķu vadīts, sekmētu labākas sabiedrības veidošanos.
2. Tad, kad pienāktu sliktie laiki, Jānis Čakste būtu ieguldījis jaunatnē un izglītībā. Jaunatne ir Latvijas nākotne, un izglītība ir vienīgais ceļš, kas būtu ejams uz sabiedrības attīstību.
3. Godīga rīcība. Visās spēlēs svarīgi ir spēles noteikumi un ir svarīgi spēlēt pēc tiem. Godīga rīcība nozīmē to, ka ikviens pārzina spēles noteikumus un tos ievēro. Ja kāds neievēro šos noteikumus, tas tiek izslēgts no spēles. Taisnība vienmēr uzvarēs, neatkarīgi no tā, vai tiek spēlētas biznesa, politikas vai ģimenes attiecību spēles.
4. Īstais cilvēks, īstajā vietā. Jānis Čakste zināja to, ka ikviena cilvēka prasmes, zināšanas un pieredze ir tās lietas, kas nosaka, kāds cilvēkam būs darbs. Labs skolotājs ir tas, kurš dedzīgi iesaistās bērnu izglītošanā, labs cepējs prot izcept maizi, uzņēmējs attīsta uzņēmējdarbību un politiķi nodarbojas ar politiku. Lomas nedrīkst mainīt un samaisīt. Skolotājam nav jācep maize un, vēl jo vairāk, uzņēmējam nav jābūt politiķim - vai otrādi. Ja ikviens koncentrējas uz to, ko prot vislabāk, veiksmīgāk attīstās valsts un sabiedrība kopumā.

Nobeidzot:

Jānis Čakste būtu teicis: Latvija šobrīd atrodas smagā krīzes situācijā. Taču, krīze ir iespēju laiks. Pastāv iespējas veidot Latviju, kā mūsdienīgu valsti, kas nepārtraukti attīstās un kļūst arvien konkurētspējīgāka. Veidot tādu valsti, kurā cilvēki nebaidās uzņemties iniciatīvu, atbildību par sevi un turpina sevi izglītot. Veidot tādu valsti, kurā godīga rīcība ir visa mēraukla.

Šī skaistā diena ļauj nedaudz aizmirst par to, ka patiesībā tepat vien tuvojas rudens un ziema. Mūs sagaida tumsa un aukstums. Taču, tieši tāpat kā visus iepriekšējos 6000 gadus, ziemu un aukstumu nomainīs siltā un gaišā vasara.

Un līdzīgi, kā pēc katras ziemas, pienāk pavasaris, tā arī pēc ekonomiskās krīzes, kurā mēs šobrīd atrodamies, pienāks Latvijas izaugsmes laiks, kas sniegs jaunas un lieliskas iespējas. Ceļš uz šo izaugsmi ir nepārtraukts smags darbs, iniciatīvas uzņemšanās, izglītošanās un godīga rīcība. Parafrāzējot kādu citu ievērojamu valstsvīru, kurš reiz ir teicis: tā vietā, lai mēs jautātu, ko Latvija mums var dot, būtu jājautā pašiem sev – ko mēs varam darīt mūsu Latvijas labā?

Latviešu tauta ir unikāla un stipra tauta. Mēs esam pārdzīvojuši daudz lielākas grūtības nekā tās, kas ir tagad. Mēs pārvarēsim arī šo krīzi. Latviju sagaida gaiša nākotne.

Kristīne Čakste
Referāts lasīts 2009.gada 14.septembrī, Jāņa Čakstes 150. gadadienā

14. septembris 10.00 Latvijas Universitātes Mazā Aulā
Latvijas Valsts Pirmā Prezidenta Jāņa Čakstes 150. dzimšanas dienai veltīts sarīkojums TAISNĪBA VIENMĒR UZVARĒS

Dienas kārtībā:

• Latvijas Universitātes rektora Mārča Auziņa ievadvārdi
• Valsts prezidenta Valda Zatlera uzruna
• Jāņa Čakstes dzimtas pārstāvja uzruna
• Akadēmiķis Jānis Stradiņš „Jānis Čakste pie Latvijas valsts šūpuļa”
• Politikas zinātņu nodaļas docents Ivars Ījabs „Jānis Čakste un pilsoniskā sabiedrība”
• Jāņa Čakstes stipendijas laureāte Lana Svarinska „Jānis Čakste un demokrātija mūsdienu Latvijā”
• Akadēmiskās vienības „Austrums” pārstāvja un Jāņa Čakstes grāmatas TAISNĪBA VIENMĒR UZVARĒS sastādītāja Aināra Dimanta uzruna, grāmatas prezentācija
• Fragments no Dzintras Gekas dokumentālās filmas „Amats Nr.1. Valsts Prezidents” Jānis Čakste

Pasākuma rīkotāji: Latvijas Universitāte, Valsts prezidenta kanceleja, Jāņa Čakstes dzimta, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts, Akadēmiskā vienība „Austrums”, Izdevniecība „Jumava” un Jāņa Čakstes demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrība.

Kontaktpersonas:
LU rektora palīdze Ieva Račko, 67034303, ieva.racko@lu.lv
Kristīna Pelša, 67092114, kristina.pelsa@president.lv
Juris Putriņš, 28660490, juris.putrins@inbox.lv,
Ainārs Dimants, 29333750, dimants@latnet.lv,
Evija Veide, 29223681, evija@jumava.lv

13. septembris 13.00 Jāņa Čakstes dzimtas mājās „Aučos”
J.Čakstes 150 dzimšanas dienai veltīts atceres brīdis un Jāņa Čakstes dzimtas un Latvijas Lauksaimniecības Universitātē iedibinātās Jāņa Čakstes stipendijas piešķiršanas pasākums.
Kontaktpersona Ineta Freimane, 26392154, f.ineta@inbox.lv

14. septembris 10.00 Latvijas Universitātes Mazā Aulā
Latvijas Valsts Pirmā Prezidenta Jāņa Čakstes 150. dzimšanas dienai veltīts sarīkojums TAISNĪBA VIENMĒR UZVARĒS. Sīkāka informācija šeit.

14. septembris 15.00 Meža kapos II
Atceres pasākums “Jānim Čakstem - 150″
Kontaktpersona: Jana Trahimoviča, 67092171, jana.trahimovica@president.lv

14. septembris 17.00 pie Jāņa Čakstes pieminekļa Jelgavā
Latvijas Valsts Pirmajam Prezidentam 150
Kontaktpersona Baiba Pušinska, 63005567, baiba.pusinska@dome.jelgava.lv

14. septembris 18.30 LTV
Dzintras Gekas dokumentālā filma “Jānis Čakste”.
Kontaktpersona: Sarmīte Plūme, 67200803, sarmite.plume@ltv.lv